Pirms runājam par pamattēmu, tiksim galā ar jēdzienu "patērētāju sabiedrība". Tāds vārdu sakopojums ne reizi izskanējis "mediju telpā", vai ne? Skaidrojums pavisam vienkāršs: patērējam, ko citi saražojuši. Papildus- mūsu cilvēkiem ir labi iestāstīts, ka labi ir tērēt (no aizrobežas ievestās preces un pakalpojumus) un labi turpinām to stāstīt vienkāršajam cilvēkam. Ražošana uz vietas ir pamesta novārtā. Vismaz tie nedaudzie atlikušies censoņi, kas vēl kaut ko uz vietas mēģina sadarīt un radīt kādas preces/pakalpojumus ar pievienoto vērtību – nebauda nekādu publicitāti. Viņi ir aizdurvē. Un vispār uz iznīkšanas robežas (nu, cik tad varam uz entuziasma pamata ņemties pa šauro Latvijas tirdziņu, kur visas "lielās rebes" ir pārņēmušas ārzemju kompānijas ar vietējiem autorizētiem dīleriem vai tiešajām meitfiliālēm). Tas ir tik vienkārši zem kāda "sia" segvārda paņemt par vairumtirdzniecības cenu kārtējos "ūdens krānus" un par mazumcenām realizēt gala patērētājiem. Nav jādomā par savas fabrikas taisīšanu, piedevām ar noieta tīkla organizēšanu, savu reklāmas kampaņu. Arīdzan kauties ar masīvo ierēdņu armiju (kur joprojām strādā jeb tērē valsts budžetu ap ½ no patreiz ekonomiski aktīvajiem...), kauties ar konkurentiem un rūpēties par savu labo darbinieku lielajām algām, visa veida nodokļu nomaksu.

Ko tad dara radiostacijas komercformātā? To pašu, ko visi pārējie "patērētāju sabiedrībā"... Paņem no "turienes" svaigo mūziku, un sāk rullēt vietējā teritorijā. Tā teikt, ierādot publikai- mēs cik moderni esam. Un ... pie tā paša publikai liek patērēt reklāmas, kas atkal nāk no tām pašām aizrobežu koncernu meitfiliālēm. Ar vienu mērķi: patukšot pašmāju publikas jau tā ne visai biezos maciņus. Pēc tam, kad "treknajos" gados "zviedru bankas" jau noņēmušas lauvas tiesu (caur uzbāzīgajām kredī-/līzigu- programmām) un daļa publikas vispār aizdevusies tālās valstīs balstīt turienes ekonomiku, ar mērķi tur sapelnītos santīmus arkal atdot ārzemju bankām caur vietējām nodaļām.

Mūsu publikai arī caur mūziku iestāsta "cik skaisti tur kārtējai Lady Gaga vai NeYo labi tērējas nauda". Kādas tur tie šāsdienas mūziķi modīgus apģērbus pērk, kādas villas dzidru un siltu jūru krastos iegādājušās. Un mēs taču esam tiem piepalīdzējuši – katru mēnesi tieši (caur autortiesībām) un netieši (caur uzbāzīgo reklāmu visādām precēm/pakalpojumiem, no kuriem savs procents atkal aiziet šiem...) piepalīdzējuši Gāgām un NeYo tikt pie villas un jau 12tās "sporta" automašīnas.

Jā, nav grūti paredzēt melnākajā versijā – kad aizjūras priekšnieki būs līdz galam iztukšojuši mūsu kabatas, tad... ko dara ar izspiestu citronu (varam 3x minēt)? Būsim novesti līdz līmenim, kad "kokos dzīvojam un pārtiekam no zivīm..." (vietējā mūzikas biznesmeņa Guntara Rača izteiciens). Latvijas teritorija būs nabadzīga, daļa iedzīvotāji aiz pazeminošā dzīves līmeņa būs aizgājuši Taisaulē, citi paņēmuši kājas pa pleciem – un aizdevušies citviet balstīt citas ekonomikas. Investoriem pazudīs interese par līdz kliņķim nolaisto Dzintarjūras krastu. Vismaz dabai gan kāds labums būs – kādreizējie lauki aizaugs ar krūmiem, pēc tam ar mežiem. Un atmosfēra bagātināsies ar skābekli...

Bet – mēs to vēlamies? Diezin vai. Protams, ir izeja- lai rastos arī šajos krastos kāda rosība. Jāpievēršas visa veida ražošanai uz vietas un ideju pārdošanai aizrobežas apriņķos. Tajā virzienā jāstrādā gan vietējai birokrātijai, gan uzņēmējiem, gan darba ņēmējiem. Un arī radiostaciju priekšniekiem ir sava vietiņa! Paskaidroju – caur šiem raidošajiem kanāliem iespējams arī mūsu pop-mūziku aizeksportēt. Vienkāršā piemērā: kāda starptautiskā koncerna vietējās raidošās apakštruktūras vietējais priekšnieks savam Lielajam Bosam pa reizei ieminētos (aizmailotu, aiz-skaipotu...) ziņu "mums te arī uz vietas ir viens mākslinieks, varbūt ir vērts šo palaist lielajā apritē- Jūsu pārējās 400 raidstacijās visā pasaulē". Saprotams, iesākumā būs grūti, kā nekā - tas zināms ir visiem- Lielbritānijas, Vācijas, ASV, Itālijas...u.c. valstīs ar izvērstu šovbiznesu ļoti nelabprāt ielaiž māksliniekus no "trešajām valstīm". Lai šo taciņu no Latvijas cauri aizaugušajiem aizspriedumu džungļiem izcirstu – sākumā ir jāpieliek gigantiskas pūles. Un diezin vai kādam vietējās radiostacijas šefam būs pa prātam šo gigantisko vezumu kustināt. Vienkāršām taču rullēt pa ieslidināto "no turienes- uz šejieni" lielceļu. Un pa reizei izsaukties "es nenodarbojos ar filantropiju" (tādus vārdus šo rindu autoram reiz sacīja nu jau izbijis kādas lielas komeraidstacijas prezidents). Nodarbojamies ar mūsu cilvēku nolaišanu līdz "koku un zivju" līmenim. Varbūt kļūdos?